Vienas no Jūrmalas vizītkartēm - Dzintaru koncertzāles, stāsts aizsākas jau 19. gadsimta beigās, un līdz pat 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem tā bija pazīstama kā Edinburgas kūrmājas koncertdārzs,"

Pašvaldības tolaik Jūrmalā nebija, un atpūtniekiem vajadzēja pašiem organizēt savu sadzīvi, tāpēc veidojās peldbiedrības. Peldbiedrības, piemēram, rūpējās par ielu labiekārtošanu: apgaismošanu, tīrīšanu, laistīšanu, par vasarnīcu apsardzi ziemas periodā, par dārzu un parku veidošanu, par kultūras dzīvi, pat uzturēja ārstu vasaras sezonā, nu, visu to, ko dara pašvaldība - tikai uz sabiedriskiem pamatiem un vācot kolekti.

Peldbiedrībām - starp Bulduriem un Majoriem - bija arī arhitekts, būvuzņēmējs un mecenāts Kristaps Morbergs (1844-1928), arī rūpnieki un cara administrācijas augstākā ierēdniecība. Un tā kā viņi bija gudri cilvēki, ar gudru skatu nākotnē, viņi izdomāja stratēģiski ienesīgu gājienu: kad 1874. gada 23. martā cara Aleksandra II meita lielkņaze Marija izgāja pie vīra - apprecējās ar Edinburgas hercogu, peldsabiedrība sarīkoja lielu pasākumu par godu šīm laulībām un 1874. gadā pārdēvēja rajonu un peldbiedrību par Edinburgu, un vēlējās uzbūvēt teātra skatuvi. Skatuves celtniecībai bija nepieciešamas finanses, un peldsabiedrība vērsās pie imperatora.

Pēc pavisam neilga laika - 1897. gadā, šajā vietā, "starp Bulduriem un Majoriem" - tika uzbūvēta skatuve...

Kopš dibināšanas Edinburgas koncertdārzs bija vairāk orientēts uz vieglo mūziku - deju mūzikas vakari, operetes, varietē mākslinieki. 1910. gadā koncertdzīves politika diezgan strauji mainās - tika nolīgts 70 mākslinieku liels orķestris no Berlīnes Franca Blona vadībā, un tas bija notikums visā Jūrmalas koncertdzīvē, turklāt tika aicināti arī mākslinieki no cariskās Krievijas, bet jau 1911. gadā tika izveidots Edinburgas simfoniskais orķestris Gvido Samsona-Himmelstjerna vadībā, bet I pasaules kara sākums pārtrauca Varšavas Filharmonijas orķestra sezonu Edinburgā.

Aktīva koncertdzīve atsākās divdesmito gadu sākumā. Latvijā vēl nebija beigušās brīvības cīņas, kad 1920. gada jūnijā Edinburgā atsākās vasaras simfoniskie koncerti ar Nacionālās operas orķestri, ar tā koncertmeistara Alberta Bērziņa aktīvu rosību. 1922. gadā Edinburga tika pārdēvēta par Dzintariem. Pirmās sezonas bija cīņa par klausītājiem - gan Rīgas publikas, gan atpūtniekiem, kuru tur tolaik vēl nebija īpaši daudz. Tomēr pamazām situācija mainījās, un jau 1923. gadā tika uzaicināti Eiropā pazīstami diriģenti: Rihards Hāgels (Berlīne), Gžegožs Fitelbergs (Varšava), Nikolajs Maļko (Pēterburga). Dzintaru koncertzālē atgriezās publika.

1962. gadā arhitekta M. Ģelža vadībā tika uzcelta atklātā zāle. Dzintaru koncertzāle kļuva par ievērojamāko un iecienītāko kūrortu koncertzāli Padomju Savienībā. Koncertsezona ilga trīs mēnešus - no jūnija līdz augustam. Jūnijā parasti uzstājās Latvijas orķestri, jūlijā un augustā - kāds Maskavas, Ļeņingradas vai citas PSRS pilsētas simfoniskais orķestris. Dzintaros viesojušies ievērojami solisti: G. Baškirovs, L. Bermans, A. Ļubimovs, G. Krēmers, V. Spivakovs, M. Vainmans, M. Homicers, M. Rostropovičs u. c.

Atsevišķus koncertus sniedza arī izcili ārzemju mūziķu kolektīvi: Varšavas Nacionālais simfoniskais orķestris (1959), Dānijas Karaliskais simfoniskais orķestris (1966), Berlīnes simfoniskais orķestris (1972).

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Dzintaru koncertzāle kļūst par labi apmeklētu kamermūzikas, vieglās mūzikas un estrādes koncertu norises vietu. Par tradīciju kļuvušajos kūrorta svētkos viesojas slavenības Arkādijs Raikins, Vija Artmane , Alla Pugačova , Raimonds Pauls un citi.

1986.gadā Dzintaru koncertzālē notika Čatokvas konference, kas bija pirmais vēstnesis un liecināja par pārmaiņu tuvošanos Baltijai. Konferencē tikās ASV un PSSR sabiedriskie pārstāvji.

Pēc neatkarīgas valsts statusa atgūšanas pamazām sāk realizēties daudzi nozīmīgi kultūras projekti -„Baleta zvaigznes Jūrmalā" , Gidons Krēmers un kamerorķestris „Kremerata Baltica", Festivāls „Summertime -aicina Inese Galante", Opermūzikas svētki, kā arī daudzu Latvijas grupu koncerti.

Dzintaru koncertzāli par pasākumu norises vietu izvēlējušies humora festivāls „Jūrmala", „Jautro un atjautīgo klubs" un Starptautiskais populārās mūzikas jauno izpildītāju konkurss „Jaunais vilnis".

Kopš 2000.gada koncertu skaits sezonā ievērojami palielinājās katru gadu, iezīmējot kultūras augšupeju.

Avots: Jūrmalas pilsētas muzejs (personīgi Inga Sarma), Mūzikas un rakstniecības muzejs ( personīgi Elmārs Zemovičs).

Hronika

1897. gada vasarā par godu cara Aleksandra II meitas lielkņazes Marijas laulībām ar Edinburgas hercogu Alfrēdu tiek uzcelta teātra skatuve. Tur regulāri sāka uzstāties varietē mākslinieki nelielu orķestru pavadījumā.

1910. gadā tika nolīgts 70 mūziķu orķestris no Berlīnes diriģenta F. Blona vadībā. Lai kuplinātu klausītāju skaitu, koncertos tika uzaicināti dažādu Krievijas operteātru dziedātāji.

1911. gadā vasaras sezonas koncertiem tika izveidots speciāls Edinburgas simfoniskais orķestris diriģenta un komponista G. Samsona-Himmelstjerna vadībā.

I pasaules karš pārtrauca Edinburgas koncertdzīvi uz sešiem gadiem.

1920. gada jūnijā atsākās vasaras simfoniskie koncerti Rīgas jūrmalā ar Nacionālo operas orķestri.

1922. gadā Edinburgas rajonu pārdēvēja par Dzintariem, un koncertdārzs turpmāk kļuva pazīstams kā Dzintaru koncertdārzs.

1931. gadā rīkot koncertus Jūrmalā uzņēmās Rīgas Radiofona orķestra diriģents A. Pārups ar Radiofona orķestri. Koncerti tika pārraidīti radio, uzstājās ievērojami viesdiriģenti: E. Lindners, V. Berdjajevs, L. Matačičs, A. Kopdevila, A. Briko. Biežāk uzstājās arī jaunie latviešu diriģenti: Pēteris Barisons, Jānis Ivanovs, Leonīds Vīgners, Arvēds Norītis un vietējie solisti.

1936. gada 27. jūnijā ar jaunās sezonas koncertu tika atklāts arī jaunais koncertdārzs Dzintaros. Atklāšanas koncertu apmeklēja 1000 klausītāju.

1936. gada 25. jūlijā tika atklāta arī slēgtā koncertzāle, kas būvēta pēc arhitekta V. Mellenberga projekta ar A. Birznieka piedalīšanos. Zāles centrālās ieejas vestibila interjerā iestrādāti mākslinieka Anša Cīruļa sienu gleznojumi.

1940. gada sezonā padomju varas apstākļos koncertos uzstājās vienīgi vietējie mākslinieki.

Sākot no 40. gadu beigām arvien biežāk līdztekus vietējiem solistiem koncertos uzstājās ievērojami Maskavas un Ļeņingradas viesmākslinieki (G. Ginsburgs, S. Rihters, I. Bezrodnijs, L. Kogans, D. Oistrahs u.c.).

1960.gadā Jauno vasaras koncertzāli 2000 skatītājiem cēla kā vienu no Latvijas pirmajām atvērtā tipa koncertzālēm, un tās akustiskais un konstruktīvais risinājums ir viens no labākajiem sasniegumiem šajā jomā, par ko tās autori 1964. gadā ieguva LPSR Valsts prēmiju.

1973.gadā notiek „Dziesmu svētku simtgadei veltīts koncerts"

1986. gadā

Šodien Dzintaru koncertzāle ir Latvijā populāra koncertu un sarīkojumu norises vieta. Koncertzāles apmeklētājus ir priecējuši tādi pasaules mēroga mākslinieki kā Kendija Daufere, Gidons Krēmers, Miša Maiskis, Uljana Lopatkina, Nadja Krasteva, Inese Galante, Aleksejs Ļubimovs, Aleksejs Martinovs, Eleonora Testeleca, Georgijs Sarkisjans, Dmitrijs Hvorastovskis, Maikls Boltons, Stīvijs Vonders.